Vārdi rada domas

Skaidrojat tuvam cilvēkam vienkāršu lietu, bet viņš to saprot savā veidā. Kad skaidro viņš, jūs savukārt dzirdat ko citu, nevis to, ko viņš gribēja pateikt. Arī vārdus, ko saka tikai tāpēc, lai izklausītos svarīgi, esat dzirdējuši ne reizi vien. To visu jūs pamanāt reti: vārdi nāk paši, domas no tiem veidojas pašas, un jūs tos lietojat neieskatoties. Vai bieži sev jautājat, no kurienes jums ir vārdi, ar kuriem domājat? Un no kā sastāv jūsu domas?

Domas sastāv no vārdiem

Vārdus jūs dzirdat un izrunājat katru dienu, bet kurš mūsdienās zina, kas ir vārds? Tas izklausās pazīstami un šķiet saprotams, bet būtība, kas tajā ietverta, paslīd garām. Pat frāzi „vārdi rada domas“ daudzi atkārto, nejūtot, cik daudz aiz tās slēpjas.

Vārda būtība glabājas tā izcelsmē. Etimoloģija no grieķu valodas tulkojama kā mācība par vārda patieso nozīmi: tā parāda, no kādas saknes vārds izaudzis un kas tajā bijis ielikts sākotnēji. Patiesās nozīmes savā starpā sasaista gramatika, no tām rodas jēga, no jēgas izveidojas loģika, un tā vārdi veido apzinātību.

Pieņemts uzskatīt, ka realitāti rada domas, taču pašas domas sastāv no vārdiem. Domāt bez valodas jūs nevarat, bet valoda ir jūsu vārdi. Tātad tieši vārdi rada domas.

Viss ir vienkārši, ja vien to nesarežģī. Ja izkropļoti vārdi, izkropļotas ir arī domas, un līdz ar tām arī visa jūsu realitāte.

Kā lietas sauca kopš dzimšanas, tā tās arī redzat

Iedomājieties, ka kopš pašas dzimšanas tuvinieki jums dzirdot sauca ūdeni par pagalēm, bet dienu par ēnu. Tieši tā jūs to arī uztvertu. Vārdus jūs ņemtu no tiem, kas ir blakus, un citu nosaukumu jums vienkārši nebūtu. Ja gribētos dzert, jūs palūgtu pagales, un jums atnestu ūdeni: mājās visi tā runā.

Bet ciemos uz to pašu lūgumu jums atnestu malkas pagales, un jūs brīnītos, kāpēc jūs nesaprot.

Un jūs strīdētos un aizstāvētu tieši to, kas jums traucētu saprast citus, bet citiem saprast jūs. Šie vārdi jums taču ir savējie, tos teica paši tuvākie cilvēki, un piekāpties nozīmētu atzīt, ka viņi ir kļūdījušies.

Piemērā ar pagalēm un ēnu kļūda redzama uzreiz. Ar vārdiem par to, ko nevar ne redzēt, ne sataustīt, ir sarežģītāk: tos nav ar ko salīdzināt, un kļūdu viegli nepamanīt.

Savus vārdus jūs ieguvāt tieši tāpat un diez vai kādreiz tos esat pārbaudījuši. Bet jūsu bērni no pirmajām dienām dzird, kā lietas sauc jūs.

Vissvarīgākais šeit ir vecums līdz diviem gadiem, lai gan par to zina retais un dažreiz to pat atstāj bez ievērības. Bērns tikai sāk iegaumēt „mamma“, „tētis“ un visu pārējo, bet jūs domājat, ka apzinātības viņam vēl nav un viņš nesaprot. Viņš tiešām nesaprot, taču tieši šajā laikā labi apgūst. Tāpēc daži vecāki jau no paša sākuma bērnam dzirdot izsaka domas etimoloģiski pareizi. Bet vai daudziem vecākiem ir šāda pieeja?

Katram sava taisnība

Mēs visu redzam un saprotam vienādi, tikai attieksme katram ir mazliet sava. Vārdi pie mums nonākuši caur daudziem cilvēkiem, un visos laikos katrs no viņiem tos saprata savā veidā un katram pret tiem bija sava attieksme. No tā arī radies teiciens: katram sava taisnība.

Tam, kas nācis no citiem, pievienojas paša raksturs, bet iezīmes katram ir savas, kā pirkstu nospiedumi un DNS. Nekas neatkārtojas. Atkārtojas tikai stereotipi, tas, ko sauc par visiem kopīgu scenāriju.

Jauni vārdi piešķir tikai nozīmīgumu

Katrs vārds nes sevī nozīmi, tikai vārdus lieto kā pagadās. Iznāk tukšvārdība, kurā nav ne jēgas, ne kārtības. Bet jaunus vārdus un nozīmes ievieš tikai tāpēc, lai uzsvērtu kāda nozīmīgumu. Svara aiz tiem nav, izpratnes arī ne, un, galvenais, nav tās būtības, no kuras viss arī sastāv. Tagad šādi vārdi ir kļuvuši par normu.

Paņemiet jebkuru jaunu vārdu, ko pēdējā laikā esat sākuši lietot paši, un pamēģiniet to vienkārši izskaidrot. Vai aiz tā ir būtība?

Katrs dzird vārdus caur sevi

Lai ko jūs teiktu, jūsu vārdus vienmēr pavada tas, kāds ir pats klausītājs. Tā ir viņa uztvere, apzinātība, iekšējā pasaule un visi šabloni, no kuriem viņš pats sastāv. Lai kā mainītos viņa noskaņojums, viņš pat nepamana, ka vārdi viņam nozīmē pavisam ko citu vai pat neko, jo viedoklis viņam jau ir izveidojies. Un, ja viedoklis izveidojies, izpratnes process ir traucēts.

Arī jūs paši klausāties tāpat: ja viedoklis par cilvēku jums jau ir gatavs, jebkuru viņa vārdu jūs dzirdat caur šo viedokli.

Tāpēc neviens arī neaizdomājas, ka citi savā veidā uztver jūsu domas, spriedumus un vārdus, ko jūs paužat etimoloģiski nepareizi. Kāpēc tā iznāk, nav skaidrs, un kāds sāk kliegt uz kādu. Tas attiecas gan uz pasniedzējiem, gan uz visiem pārējiem. Turklāt ir manāms, ka parastas apzinātības nav pat tiem, kas uzskata, ka pēc stereotipa tai viņiem jābūt.

Jautājumi sev

Pārbaudiet vārdus, ar kuriem domājat:

• No kādiem vārdiem šodien veidojās jūsu smagākā doma?
• Kurus bērnībā saņemtos vārdus jūs joprojām aizstāvat, ne reizi tos nepārbaudījuši?
• Kura cilvēka attieksmi pret lietām jūs mantojāt līdz ar vārdiem?
• Kur jūsu vārdos ir stereotips, ko atkārto visi?
• Kuru jaunu vārdu jūs sakāt visbiežāk, un kādu būtību tas nes?
• Par kuru cilvēku jums viedoklis ir izveidojies tik sen, ka esat pārstājuši viņu dzirdēt?

Vispirms paņemiet vispierastāko vārdu un pajautājiet sev, ko tas jums nozīmē un no kā jūs to esat paņēmuši. Ja vārds nepadodas, uzrakstiet man zemāk: kopā tiksim skaidrībā.