Problēmas ir visiem un katru dienu: ar naudu, ar bērniem, attiecībās. Ja ne pašam, tad paziņām. Arī ar apmānu ir saskāries ikviens. Parasti to visu sauc par haosu vai kņadu. Vārdi pierasti, taču virspusēji: notiekošā dziļumu tie neatspoguļo. Patiesībā cilvēks dzīvo kā uz autopilota un tikai piedalās tajā, kas izveidots ap viņu. Kurš no mums to vispār saprot? Un kā tad noteikt, vai cilvēkam ir apzinātība vai nav?

Apzinātību piedēvē pēc ārējām pazīmēm

Apzinātība var būt bērnam un nebūt pieaugušajam. Bet piedēvē to skolotājam, zinātniekam, garīgās kārtas cilvēkam vai tam, kuru jūs paši esat nolēmuši par tādu uzskatīt. Tas, protams, šo lomu pieņem. Tā par būtību sāk uzskatīt ārējo: titulu, vēlmi saglabāt seju vai parādīt sevi.

Jau pēc rīcības vienmēr var noteikt, ka apzinātības tur nav, toties ir ieguvums, aprēķins, izmantošana. Ja domāsiet tālāk, sāksiet tam piemeklēt atslēgas un aplūkosiet vienu detaļu: kāpēc jūs to piedēvējat tieši viņam un ko tajā ieliekat. Kāds ir jūsu mērķis? Un noteikti atklāsiet, ka esat tur ielikuši paši savu aprēķinu, ko esat gatavi attaisnot ar jebko. Bet faktiski jūs esat sagatavojuši nodevību un nostājaties pret visiem un visu.

Nodotais viedoklis kļūst par apstākļiem

Tālāk jūs tieši tāpat nododat šo viedokli citam. Tas to nodod nākamajam, un te ir robeža, kas jau ir pārstājusi būt robeža: tā ir izlauzts robs sienā, pa kuru līst iekšā katrs, kam nav slinkums. Tā jebkura situācija, ko radījis pats cilvēks vai kāds cits viņam, pāraug apstākļos.

Ko ar to gribu teikt? Iedziļinieties pašos vārdos „apstākļi“, „vide“ un „situācija“, un uzreiz atklāsiet: tikai vienas aizvadītās dienas laikā jūs paši tāpat mēģinājāt ar kāda cita starpniecību atrisināt vai nokārtot savus jautājumus. Arī tie nonāca vidē un krustojās ar citu cilvēku jautājumiem. No tā arī rodas tas haoss, ko saprot nepareizi: lēmumi krustojas savā starpā, līdz atduras pret pretējo vai pret pretestību, kas jau pārvēršas rīcībā.

Un uzreiz ņemiet vērā, ka tieši tāpat rīkojas pilnīgi ikviens. Tagad iedomājieties, cik daudz apstākļu un dažādas vides katrs sagatavo citam, sakrāj un izmanto. Tas viss ir iemests sabiedrībā, kur viss ir sajaukts. Kā šādā jūklī vadīt savu dzīvi, ja to vada apstākļi?

Visu notur nevis tie, kurus vaino

Kad sekas ir klāt, rāda ar pirkstu uz vadību un vaino visus, ko vien var. Taču to visu notur nevis vadība. To noturam mēs: jūs un es.

Mēs taču pat savus bērnus mācām, kur iet un uz ko tiekties. Un pat nesaprotam, ko mācām. Bet faktiski mācām viņiem visu to pašu, visas tās problēmas, ar kurām viņi simtprocentīgi ne tikai saskarsies, bet tajās arī dzīvos. Izeju no tā atradīs tikai niecīgs procents. Lūk, tā mēs mīlam…

Tie, kurus vaino, uzauguši tāpat: ar vecāku pamācībām un no sabiedrības pārņemtu viedokli. Viņi ir tādi paši kā mēs visi: man, mans, man pašam. Tik šaurā redzeslokā viens arī rada problēmas otram, lai izdzīvotu uz viņa rēķina.

Ar naudu kā mājās: kas atstāts, tas arī guļ

Kur ņemt naudu, kāpēc vieniem veicas, bet citiem ne, un kad beidzot pienāks bagātība? Par to domā gandrīz visi. Atbildi meklē taro kārtīs, pie zīlniecēm, ticējumos un citu padomos. Kā jūs tajā visā apšmauc, parādīšu un došu visas atbildes un risinājumus. Apšmauc pat tad, kad esat kaut kur nejauši piepelnījušies un domājat: „Opā, izdevās!“ Patiesībā jūs aizlāpījāt vienu dienu, bet zaudējāt mēnesi vai pat gadu.

Faktiski katram ir tikai tas, ko viņš pats ir saglabājis, pieņēmis, atzinis par labu, ko mācījis citiem un ko lolojis. Tas ir kā mājās: kurš ko kur atstājis un kā atstājis, tā tas arī guļ, kamēr viņš pats to nesavāc vai aiz viņa nesavāc kāds no savējiem.

Kad visu apziņu aizņem materiālais, cilvēks visu mēra pēc izpeļņas, sasniegumiem un tā, ar ko viņš atšķiras no citiem. Rūpes par sevi un tuviniekiem nomaina aprēķins. Un jaunieši aug uz vecāku naudas rēķina: to viņiem dod rūpju un laika vietā.

Minēšu vienu mazu piemēru. Pieņemsim, ka jūs varat nopirkt visu. Piedāvāju jums nopirkt to laiku, ko esat zaudējuši. Ja izdosies, tad jūs esat pārdabiska būtne un pārcilvēks! Un atbilde uz to pilnībā nosaka visu.

Kur paliek šis laiks? Kamēr jūs veltāt savu dzīvi citam, kurš jūs ne ar ko nepapildina, viņš iegūst gan savu dzīvi, gan jūsu palīdzību, lai tajā dzīvotu un izdzīvotu. Bet savējo jūs vienkārši zaudējat. Tomēr visbiežāk mēs koncentrējamies uz to, lai panāktu attiecības un rezultātus tur, kur mūs nepieņem, un tam tērējam lielāko daļu laika. Bet tur, kur mūs ir gatavi papildināt, mēs to jau uztveram kā pašsaprotamu un zaudējam to, kas bija. Tāpēc arī šeit definīcija runā pati par sevi. Jūsu vēlmes pilnībā ir pretrunā pat ar tiem rezultātiem, kas jums pašiem ir vajadzīgi.

Apzinātību mēra ar izvēli

Apzinātība nav ne prāts, ne IQ, ne pat intelekts. Tā ir tas, kas vienmēr paliks jūsos un ar jums, un tajā ir visa jūsu dzīves jēga. Jūs varat būt kas vien gribat un domāt par sevi ko vien gribat. Tās ir jūsu tiesības. Iejaukties tajā un ietekmēt jūs man nav tiesību. Jūs nosaka izvēle, tas ir, lēmumi un rīcība. To apliecina darbi un motīvs, ko jūs tajos ieliekat, un tieši pēc tiem apzinātība ir nepārprotami redzama. Viss ir izvēle. Ko izvēlies, tajā arī dzīvo.

Attiecībās viss redzams tāpat: pēc otra cilvēka izvēles. Tajā vienmēr ir jūsu vieta, un pēc tā, kāda ir šī vieta, redzama viņa patiesā attieksme pret jums. Bet viss, ko viņš jums rāda, nav īstais. Ja vārdos viss ir, bet darbos pietrūkst, tātad attieksme balstās uz noskaņojumu.

Par līderi padara izvēle, kurā jūsu īpašības strādā jūsu labā. Kad vajag izcelties, parasti ķeras pie tā paša ārējā, un tas spēlē pret jums. Mēs uzdodamies par tādiem, kādi neesam, meklējam īsto, bet paši ar visu savu uzvedību piedāvājam spēli. Īpašību jums ir daudz, un katra no tām vai nu strādā jūsu labā un papildina, vai arī grauj un pastāvīgi rada problēmas. To izšķir nevis pašas īpašības, bet jūsu izvēle, attieksme un secinājumi.

Sazvērestības teorijas rada pats cilvēks

Visapkārt apmāns, viss ir sarunāts, pret mums sazvērējušies: tā izskaidro gan naudas trūkumu, gan neveiksmes. Taču nekādu sazvērestību nav, un nav arī visa tā, par ko jūs dzirdat. Jebkura izvēle parāda tā loģiku, kurš izvēlējās. Paklausīgs cilvēks vismaz dažreiz par kaut ko domā. Turpretī gļēvumu vienmēr var attaisnot ar jebko. Tieši attaisnot, nevis kaut ko sevī mainīt. Tāda arī ir visa sazvērestības teorija: cilvēks to rada pats, pats apstiprina un iedzīvina ar savu gļēvumu un stulbumu, bet no realitātes atsakās. Ar to jūs arī apšmauc.

Jautājumi sev

Mēraukla ir viena, un uz sevi to var attiecināt jau tūlīt:

Kam jūs esat piedēvējuši apzinātību, nepaskatījušies uz viņa izvēli?
Ar kā starpniecību jūs pēdējās dienas laikā mēģinājāt atrisināt savus jautājumus?
Ko no jums patiesībā mācās jūsu bērni?
Kuru jūs vainojat tajā, ko paši sev radāt ar savām rokām?
Cik daudz laika esat atdevuši naudai, kuras tik un tā nepietiek?
Kuru savu izvēli pēdējās nedēļas laikā esat apliecinājuši darbos?
Kādu vietu jūs ieņemat tuva cilvēka izvēlē?
Ar ko jūs cenšaties izcelties, un kura labā tas patiesībā strādā?
Ko jūs attaisnojat tā vietā, lai mainītu?

Nepatīkama atbilde kaut uz vienu jautājumu parāda, ar ko sākt uzkopšanu. Ja kādu atbildi neizdodas atrast, uzrakstiet man zemāk: kopā tiksim skaidrībā.

Ar ko mēra apzinātību