Kāpēc mēs spriežam par citiem pēc sevis

Parasti cilvēks par kaut ko domā, kaut ko savā galvā uzbūvē, nonāk pie secinājumiem un lēmumiem un tad pārnes tos uz otru: uz tuvu cilvēku, uz bērnu. Spriež pēc sevis, it kā otrs būtu tāds pats kā viņš, un nesaprot, ka viņa secinājumiem ar otru nav nekāda sakara. Kāpēc? Viena vienkārša iemesla dēļ: cilvēki ir dažādi. Pat ģimenē, pat ar kopīgu DNS, katrs sirds dziļumos domā kaut ko tieši par sevi, visu ņem vērā un visu izmanto. Tātad attieksme un kritēriji viņiem ir dažādi. Un pats galvenais: motivācija, kas viņus saista, ir pretēja. Arī intereses viņiem ir dažādas, bet tieši to neņem vērā. Tas viss notiek automātiski. Vai esat kaut reizi sevi pie tā pieķēruši? Un kas tad jūs vada: jūs paši vai situācija?

Savs secinājums otram neder: cilvēki ir dažādi

Cilvēkus parasti saista tikai kaut kas viens, viens vai divi kritēriji, bet domās to vispārina un pārnes uz visu pārējo. Tā nu iznāk, ka visi šādi spriedumi jau iepriekš ir kļūdaini no sākuma līdz galam. Turklāt mūs ar otru cilvēku saista kaut kas savs, bet viņu ar mums saista pretējais.

Nesen arī jūs kaut ko izlēmāt tuva cilvēka vietā, kaut vai to, kā viņam labāk rīkoties. Varbūt jūs pat nepaspējāt viņam to pateikt, bet jau sākāt gaidīt, ka viņš tā arī rīkosies.

Cilvēks vilas tajā, par ko pats sevi nez kāpēc pārliecinājis, bet uzreiz vaino otru: tas viņu esot apmānījis. Taču patiesībā otrs nav attaisnojis viņa paša cerības. Kad viņš tāpat domā arī par citiem, ar viņiem iznāk tieši tas pats.

Katrā lūgumā jau ir ielikta motivācija, ko neizsaka

Vienu lietu cilvēks nesaprot: jebkuram procesam, ko viņš iekustina vai sāk no jauna, jau no paša sākuma ir noteikts virziens un gaidas. Katrā viņa piedāvājumā, katrā lūgumā, jebkurās attiecībās, ko viņš veido, ir arī viena no tām motivācijām, ko vienmēr ieliek, bet neizsaka.

Ko bērnam vajag, mēs izlemjam viņa vietā paši, savā galvā. Bet bērns ir cits cilvēks. Līdz ar mūsu lēmumu viņš saņem gan mūsu gaidas, gan motivāciju, ko neizteicām.

Viss pastāv haosā

Process iekustas jau pašā pirmajā brīdī, kad viena lieta ietekmē otru. Mēs ievelkam cilvēkus visos procesos, un tieši tāpat ievelk arī mūs. Viss ir kustībā. Visi, kas tajā ir, gan kopā, gan katrs atsevišķi, piejauc procesam kaut ko savu: mēģina kaut ko izveidot un atrisināt savas problēmas uz visa apkārtējā vai kāda konkrēta cilvēka rēķina. Virspusē vienmēr paliek secinājums, ka viss grozās ap vienu: katrs izdzīvo uz otra rēķina.

Tagad pareiziniet to ar astoņiem miljardiem cilvēku uz planētas. Katrs no viņiem tieši tāpat risina savus uzdevumus un domā par to pašu: kā nodzīvot savu dzīvi vai kā izdzīvot. Lūk, ko nozīmē vārds „haoss“. Tas nāk no grieķu valodas, no darbības vārda „žāvāties“ jeb „plaši vērties vaļā“: tā sauca bezdibeni, ar kuru viss sākās. Tieši haosā viss pastāv, un no tā paša veidojas visa jēga katra cilvēka dzīvē. Tajā rodas uzdevumi, un tajā pašā katrs atrod tiem risinājumus.

Viss ir iekārtots tā: katrs ar kādu nolūku veido kaut kādu vidi un, galvenais, rada apstākļus. Otrs cilvēks situāciju nekontrolē, un līdz ar viņu to nekontrolē arī visi pārējie. Lai atrisinātu kādu uzdevumu vai problēmu, viņš balstās uz apstākļiem, kas viņam izveidoti vai piedāvāti. Šajos apstākļos un šajā vidē jau ir ietvertas to sekas.

Gribu, lai jūs saprastu: haoss nav nekas negatīvs. Tas ir nepieciešams process, tikai to nepareizi saprot un uztver. Galu galā tikai tajā jūs, tāpat kā jebkurš cilvēks, iekustināt visus savus procesus un ar kāda starpniecību risināt savus uzdevumus. Un tieši tāpat caur jums iziet citu cilvēku procesi. Svarīgi, ka iesaistīti ir visi un procesi ir vieni un tie paši, bet rezultāts ir atšķirīgs: tiem, kas to kontrolē, tas ir viens, bet pārējiem – kā nu sanāk. Tikai šis rezultāts ļauj vieniem dzīvot, bet citiem izdzīvot. Citas iespējas nav: tieši šī ir tā globālā sistēma, no kuras viss sastāv. Bet tā jau ir atsevišķa tēma un pavisam citi jautājumi. Iespējams, aprakstīšu tos pēc kārtas nākamajās piezīmēs, ciktāl tos var izstāstīt.

Situācija jūs vada, kamēr nevadāt procesu

No procesiem un apstākļiem veidojas tā dzīves daļa, ko nemāca un neiztirzā. Tam ir savi iemesli. Šādas zināšanas nes līdzi noteiktus secinājumus un iespējas, bet tos dot nav vēlams. Ar tiem cilvēkam rodas gan kontrole, gan tā apzinātība, kas vajadzīga dzīvei.

Taču, ja cilvēks saprot visu šo procesu, kā viss ir iekārtots un no kā sastāv, tad ar apzinātības palīdzību viņš spēs dot skaidru definīciju. Tā viņam vienmēr norādīs gan uz pašu lietu, gan uz rezultātu, gan uz šī rezultāta sekām. Bet par pašu cilvēku šāda definīcija saka vienu: ja viņš nevada šo procesu, tad nevis viņš vada savu dzīvi, situācijas un vēlmes, bet situācija vada viņu.

Tiklīdz jebkurš cilvēks sāks vadīt šo procesu, viņš kontrolēs katru savu darbību. Viss sastāv no darbībām, un jebkurā pieņemtā lēmumā katra no tām strādā vai nu viņa labā, vai pret viņu. Tieši tā saglabājas iespēja vadīt savu dzīvi. Tikai par to nezina un, galvenais, nesaprot ne pašu procesu, ne to, cik tas ir svarīgs: ko tas ietekmē un ko tas galu galā cilvēkam dod vai atņem.

Galvenā šķiet tā daļa, kas ir ārpusē, bet izšķirošā ir tā, kas iekšpusē

Viss ir divējāds: viss sastāv no diviem pretstatiem, arī jūs. Jūsos ir daļa iekšpusē un daļa ārpusē. Ārējo daļu vienmēr uztver, it kā tieši tā jūs pārstāvētu, aizstāvētu un pat sargātu. Galvenā tā šķiet tāpēc, ka tā ir redzama: citi jūsos vispirms redz tieši to, un arī jūs citos redzat to.

Vakar jūs vairāk spēka iztērējāt tam, kā izskatāties un ko par jums padomās, nekā tam, kas jums ir iekšā. Lemjot otra vietā, mēs lemjam tās daļas vietā, ko viņā redzam.

Ārējā daļa tikai tēlo, bet visu veido tā, kas jums ir iekšā. Dimants un parasts stikls pēc izskata ir līdzīgi, bet pēc sastāva pilnīgi atšķirīgi. Tāpat ir ar cilvēkiem. Iekšējā daļa atsaucas gan uz jums pašiem, gan uz visu, kas ir apkārt, tātad arī uz katru, kura vietā jūs kaut ko izlemjat. To, kas tuvam cilvēkam ir iekšā, jūs piedomājat klāt paši, spriežot pēc tā, kas ir iekšā jums.

Uz jautājumu, kas jūs vada, ir tikai divas atbildes: vai nu jūs paši, vai tas, ko esat radījuši un no kā sastāvat. Un situācija, kas jūs vada, sākas ar to, ko esat radījuši jūs paši: ar procesu, ko paši iekustinājāt. Kura no abām atbildēm ir jūsu, var saprast, tikai pazīstot sevi. Ja jūs nepazīstat sevi, jūs nezināt pilnīgi neko. Tad viss balstās uz pieņēmumiem un emocijām, un tā ir kļūme.

Atrodiet pretstatu, un atradīsiet jebkura šķēršļa un jebkura lēmuma cēloni: visur ir cēlonis un sekas. Ja traucē kaut kas ārpusē, cēloni meklējiet pretējā daļā, iekšpusē.

Visstiprākā ir paša izdomātā ticība

Cilvēks dzīvo ar to ticību, ko pats sev izdomājis, un stiprākas pārliecības nav. Kam viņš tic, uz to pats arī iet. Tādu cilvēku nevajag ne pārliecināt, ne atrunāt. Tam, kas viņu izmanto, ar viņu pat nav jāstrādā: pietiek reizēm kaut ko pielabot vai iemest. Galvenais, lai viņš arī turpmāk glabātu šo ticību sevī. Bet viņš tic tam, kā nav. Te nu jums ir gan gaišais, gan tumšais.

Uz tās pašas ticības turas gan secinājumi, gan cerības, ko cilvēks pārnes uz citiem, un šaubu par tiem viņam nav.

Kamēr mēs sev melojam, mums šķiet, ka uz mums attiecas vārdi „labs“, „labsirdīgs“, „labāks par citiem“. Bet atliek sevi izjaukt pa sastāvdaļām, un aiz šiem vārdiem atradīsies šādi vai tādi trūkumi un slēpti nolūki. Visu var izskaidrot, kad pats sev nemelo un nemēģini sevi pārliecināt citādi, uzdodot vēlamo par esošo.

Jautājumi sev

Uzdodiet sev jautājumus: atbildes uz tiem jums jau ir iekšā.

Viss iepriekš teiktais nav ne secinājums par jums, ne spriedums par kādu. Tas ir tas, ko cilvēks dzīvē neņem vērā: kas ir apstākļi un vide, cik stipri tie ietekmē un kādas sekas nes. Vai nu tas viss vada jūs, vai arī jūs to kontrolējat. Runāju par to tikai tāpēc, lai jūs būtu uzmanīgāki. Nevienu nepārliecinu citādi, nevienu neietekmēju, un man nav nekādu tiesību iejaukties nevienā tās dabiskās veidošanās procesā, no kuras sastāv cilvēka dzimšanas un dzīves būtība.

• Ko jūs gaidāt no tuva cilvēka tikai tāpēc, ka paši viņa vietā rīkotos tieši tā?
• Par kuru vilšanos jūs vainojat otru, lai gan cerības uz viņu likāt paši?
• Kādu motivāciju jūs ielikāt savā pēdējā lūgumā tuvam cilvēkam, bet tā arī neizteicāt?
• Uz kā radītiem apstākļiem jūs balstāties, kad risināt savus uzdevumus?
• Kur šonedēļ jūs vadīja situācija, nevis jūs paši?
• Kuru šķērsli jūs esat pieraduši skaidrot tikai ar to, kas ir ārpusē?
• Kam jūs ticat tikai tāpēc, ka reiz paši to izdomājāt?

Sāciet ar lēmumu, ko visbiežāk pieņemat tuva cilvēka vietā, un pajautājiet sev, pēc kā kritērijiem tas pieņemts. Ja atbildes nav, uzrakstiet man zemāk: kopā tiksim skaidrībā.